RSS

>skaisti

29 Aug

>

– Labdien, – viņa teica.
– Labdien, – pieklājīgi atbildēja mazais princis, lai gan neviena neredzēja.
– Es esmu šeit, – teica kāda balss zem ābeles.
– Kas tu esi? – vaicāja mazais princis. – Tu esi ļoti skaista…
– Es esmu lapsa, – lapsa atbildēja.
-Nāc parotaļājies ar mani, – uzaicināja mazais princis. – Man ir skumji…
– Es nevaru ar tevi rotaļāties, – teica lapsa. – Es neesmu pieradināta.
– Piedodiet, – sacīja mazais princis, bet brīdi padomājis, piebilda:
– Ko nozīmē “pieradināt”?
– Tu neesi šejienietis, – teica lapsa, – ko tu meklē?
– Es meklēju cilvēkus, – atteica mazais princis.
– Ko nozīmē “pieradināt”?
– Cilvēkus, – lapsa brīnījās, – viņiem taču ir šautenes, un viņi medī. Tas ir ļoti nepatīkami! Un vēl viņi audzē vistas. Tas ir vienīgais labums. Vai tu meklē vistas?
– Nē, – atteica mazais princis. – Es meklēju draugus. Ko nozīmē “pieradināt”?
– Tas ir pārāk aizmirsts jēdziens, – atbildēja lapsa. -Tas nozīmē “nodibināt ciešas saites”…
– Nodibināt ciešas saites?
– Protams, – sacīja lapsa. – Pagaidām tu manās acīs esi tikai mazs zēns, kas līdzīgs simt tūkstošiem citu. Un tu man neesi vajadzīgs. Bet arī es tev neesmu vajadzīga. Tev es esmu tikai lapsa, kas līdzinās simt tūkstošiem citu lapsu. Bet, ja tu mani pieradināsi, mēs būsim vieni otram vajadzīgi. Tu būsi man vienīgais visā pasaule. Es būšu tev vienīgā visā pasaulē. 
– Es sāku saprast, – teica mazais princis. – Ir kāda puķe … man šķiet, ka viņa mani pieradinājusi…
– Tas ir iespējams, – atbildēja lapsa. – Uz Zemes viss iespējams…
– Nē, tas nebija uz Zemes, – iebilda mazais princis. Lapsa likās ļoti ieinteresēta:
– Uz kādas citas planētas?
-Jā.
– Vai uz tās planētas ir arī mednieki?
-Nē.
– Tas ir interesanti. Un vistas?
-Nē.
– Nekas pasaulē nav pilnīgs, – nopūtās lapsa. Bet tad viņa atgriezās pie aizsāktās domas:
– Mana dzīve ir ļoti vienmuļa. Es medīju vistas, cilvēki medī mani. Visas vistas līdzinās cita citai, un visi cilvēki līdzinās cits citam. Tad nu es mazliet garlaikojos. Bet, ja tu mani pieradināsi, mana dzīve kļūs saules pilna. Es pazīšu soļu troksni, kas atšķirsies no visiem citiem.
Pārējie soļi liks man noslēpties zemē, tavējie – kā mūzika aicinās mani ārā no alas. Un tad vēl – skaties! Vai tu redzi tur to kviešu lauku? Es neēdu maizi. Labība man nav vajadzīga. Labības lauks man neko neatgādina. Un tas ir ļoti skumji! Bet tev ir mati zelta krāsā. Tas būs brīnišķīgi, kad tu būsi mani pieradinājis! Kvieši, kas arī ir zeltaini, man atgādinās tevi, un es iemīlēšu vējā šalcošo druvu …

Lapsa apklusa un ilgi raudzījās uz mazo princi.
– Lūdzu … pieradini mani! – viņa teica.
– Labprāt, – atbildēja mazais princis, – bet man nav daudz laika. Man jāatrod draugi un jāiepazīstas ar daudz ko citu.
– Mēs pazīstam tikai to, ko pieradinām, – sacīja lapsa. – Cilvēkiem vairs nav laika neko iepazīt. Viņi nopērk pie tirgotāja jau visu gatavu. Bet, tā kā nav tirgotāju, kas pārdotu draugus, tad cilvēkiem vairs nav draugu. Ja tu vēlies draugu, pieradini mani!
– Kas tad jādara? -jautāja mazais princis.
– Jābūt ļoti pacietīgam, – atbildēja lapsa. – Vispirms tu apsēdīsies zāle – tā patālāk no manis. Es tevi uzlūkošu ar vienu acu kaktiņu, un tu neko neteiksi. Valoda ir nesaprašanās avots. Bet ar katru dienu tu varēsi apsēsties mazliet tuvāk…
Nākamajā dienā mazais princis ieradās atkal.
– Labāk būtu bijis, ja tu ierastos vienā un tajā pašā laikā, – sacīja lapsa. – Ja tu, piemēram, nāc pulksten četros pēcpusdienā, tad es jau no trijiem sākšu justies laimīga. Jo tuvāk nāks norunātā stunda, jo laimīgāka es būšu. Pulksten četros es jau sākšu bažīties un uztraukties, jo būšu atklājusi laimes vērtību! Bet, ja tu nāksi, vienalga, kad, es nezināšu, cikos savā sirdī sākt gatavoties … Nepieciešams savs rituāls.
– Kas tas ir rituāls? – vaicāja mazais princis.
– Tas ir kaut kas sen aizmirsts, – atteica lapsa.
– Tas ir kaut kas tāds, kas padara vienu dienu atšķirīgu no visām pārējām, vienu stundu atšķirīgu no visām citām. Maniem medniekiem arī, piemēram, ir savs rituāls. Ceturtdienās viņi iet dejot ar ciemata meitenēm. Ceturtdienas tad nu ir burvīgas dienas.! Es eju pastaigāties līdz pat vīnogulājiem. Bet, ja mednieki ietu dejot, kad pagadās, visas dienas būtu līdzīgas cita citai, un man nemaz vairs nebūtu brīvdienu.
Tā mazais princis pieradināja lapsu, un, kad tuvojās šķiršanās stunda, lapsa sacīja:
– Es raudāšu.
– Tā ir tava vaina, – iebilda mazais princis, – es tev nebūt nevēlēju ļaunu, bet tu pati gribēji, lai es tevi pieradinu …
– Protams, – sacīja lapsa.
– Bet tu taču raudāsi! – teica mazais princis.
– Bez šaubām, – atteica lapsa.
– Tad jau tu neko neiegūsti!
– Es iegūstu gan, – sacīja lapsa, – atceries zeltainos kviešus.

(Antuāns de Sent-Ekziperī (1900-1944) )

 
Komentēt

Posted by uz 29/08/2008 in pārdomas/pārdomām

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s