RSS

>der padomāt…

22 Okt

>
Kad es vēl biju kucēns, tu smējies par visām manām muļķīgajām grimasēm un mīļi sauci par savu bērnu un neņemot vērā dažas sagrauztas kurpes un pāris saplucinātu spilvenu, es kļuvu par tavu labāko draugu. 
Kad es slikti uzvedos, tu tikai bargi pakratīji pirkstu un jautāji: “Kā tu tā varēji?”, bet jau pēc mirkļa atmaigi, nogāzi mani zemē un pakasīji punci. 
Manis apmācīšana prasīja vairāk laika nekā bija paredzēts, tas tādēļ, ka tu biji ļoti aizņemts, taču mēs pie tā strādājām kopīgiem spēkiem. 
Es atceros tās naktis, kad kopā gulējām gultā un es uzmanīgi klausījos tavos noslēpumainajos sapņos un es ticēju, ka dzīve vairs nevar būt labāka. 
Mēs gājām garās pastaigās pa parku, braucām ar mašīnu un dažkārt apstājāmies, lai nopirktu saldējumu, tiesa gan, man tika tikai vafelīte, jo tu teici, ka saldējums nav labs suņiem, es ilgi gulšņāju saulītē gaidot tevi pārnākam no darba.
Pēdējā laikā tu aizvien vairāk laika pavadīji darbā, strādājot pie savas karjeras veidošanas un arī meklējot sev partneri – cilvēku. Es gaidīju tevi ilgi un pacietīgi, sniedzu atbalstu, kad tev gāja grūti, kad biji vīlies un ar salauztu sirdi, nekad tevi nenosodīju par sliktu lēmumu pieņemšanu, kad tu pārnāci mājās, es biju laimīgs un priekā luncināju asti. Un tad tu iemīlējies…
Lai arī viņa, tava sieva, īsti suņus nemīlēja, es vienalga priecīgi uzņēmu viņu mūsu mājās, centos izrādīt savu mīlestību un pakļauties viņai, es biju laimīgs, jo tu biji laimīgs.
Tad ieradās cilvēku mazuļi un mēs dalījāmies šajā priekā un satraukumā. Es biju apburts no viņu rozīguma un no tā, kā viņi smaržoja un man tik ļoti gribējās viņus paauklēt. Tikai viņa un arī tu uztraucāties, ka es mazajiem kaut ko varētu nodarīt un man nācās lielāko daļu laika pavadīt vienam un pamestam citā istabā vai arī suņu krātiņā. Ak, ja tu zinātu cik ļoti man gribējās viņus mīlēt! Es kļuvu par savas mīlestības gūstekni. 
Viņi auga un mēs kļuvām par draugiem. Viņi ieķērušies manā kažokā centās noturēties uz savām mazajām, ļodzīgajā kājelēm, bakstīja man acīs ar saviem sīkajiem pirkstiņiem, veica ausu izpēti un bučoja uz mana aukstā, slapjā deguna. Es mīlēju viņus un viņu pieskārienus, jo tavus pieskārienus tik reti varēju sajust… Ja vajadzētu es bez šaubīšanās par viņiem atdotu savu dzīvību… Naktīs es ielavījos viņu gultiņās un klausījos viņu satrauktajos un noslēpumainajos sapņos, mēs kopīgi gaidījām, kad beidzot sadzirdēsim tavas mašīnas motora dūkoņu uz mājas piebraucamā ceļa.
Bija laiks, kad, ja kāds jautāja vai tev ir suns, tu veikli izņēmi manu foto no sava maka un stāstīji nebeidzamus stāstus par mūsu piedzīvojumiem, bet šo pēdējo gadu laikā tu tikai nomurmināji: “Jā ir!” un ātri vien nomainīji sarunas tematu. No lepnā “Mans suns” biju kļuvis par “Tikai suns” un tev neatlika, ne mirklis laika manām interesēm…
Tev piedāvāja jaunu darbu, citā pilsētā un tu un viņi pārvāksieties uz jauno dzīvokli, kurā dzīvniekus turēt ir aizliegt. Tu teici, ka esot izdarījis pareizo lēmumu savas ģimenes labā… bet bija laiks, kad es biju tavs vienīgais ģimenes loceklis… 
Es biju patīkami satraukts par to kur mēs tagad braucam, līdz mirklim, kad piebraucām pie dzīvnieku patversmes durvīm, tā oda pēc suņiem un kaķiem, pēc bailēm un bezcerības. Tu aizpildīji papīra lapu un nomurmināji: “Es zinu, jūs viņai atradīsiet labas mājas.” Viņi nogrozīja galvas un ar sāpīgu skatienu paskatījās uz mani, viņi saprata, ka ir gandrīz bezcerīgi atrast mājas pusmūža sunim, pat tādam, kuram ir “papīri”. 
Tev nācās ar spēku atlauzt sava dēla pirkstus, kurš turējās manā pavadā un kliedza: “Lūdzu tēt, nevajag! Lūdzu, neļauj viņiem aizvest manu suni!” Es uztraucos par viņu, un domāju par to ko gan tu iemāci savam dēlam par uzticību un draudzību, par mīlestību un atbildību, par cieņu pret dzīvajām radībām, šādi rīkodamies!? 
Tu izvairījies no mana acu skatiena un uz atvadām viegli paplikšķināji man uz galvas, tu pieklājīgi atteicies ņemt līdzi manu pavadu un kakla siksnu. Kad tu aizgāji, divas jaukas dāmas sāka runāt par to, ka par savu aizbraukšanu tu noteikti zināji jau mēnesi iepriekš un varēji sameklēt man jaukas un siltas mājas. Viņas tika pagrozīja galvas un pie sevis noteica: “Kā tu tā varēji?” 
Šeit patversmē viņi ir tik uzmanīgi pret mums cik vien viņu aizņemtais darba laiks atļauj, protams, viņi mūs pabaro, bet esmu savu apetīti pazaudējis kopš tu mani atstāji. 
Sākumā, kad kāds tuvojās manam būrim, es steidzos uz būra priekšpusi cerībā, ka tas esi tu, ka tu pārdomāji un atnāci man pakaļ, es cerēju, ka tas viss ir bijis ļauns murgs… Vai, ka tas būtu vismaz kāds, kuram rūp mans liktenis un ir atnācis mani izglābt. 
Kad sapratu, ka nespēju sacensties ar mazajiem jautrajiem un dzīvespriecīgajiem kucēniem, es ielīdu būra visdziļākajā stūrītī un gaidīju. Es sadzirdēju viņas soļus un sapratu, ka viņa ir atnākusi man pakaļ, lēni soļoju viņai no aizmugures uz atsevišķu istabu, klusu, vientuļu istabu.
Viņa uzcēla mani uz galda un maigi pakasīja aiz auss un klusi teica, lai neuztraucos. Es nojautu, kas tagad notiks un mana sirds dauzījās kā negudra, taču vienlaikus sajutu tādu kā atvieglojumu. Mīlestības gūsteknis nu ir atbrīvots! Ņemot vērā manu dabu, es vairāk uztraucos par viņu, par to smago nastu, kas gulstas uz viņas pleciem un sirdsapziņas. Es zināju, ka viņa ir skumja, tāpat kā es zināju, katras tava garastāvokļa izmaiņas. 
Viņa maigi uzlika žņaugu manai priekškājai un es pamanīju, ka pār viņas vaigiem rit asaras. Es mierinot nolaizīju viņas roku tāpat kā pirms daudziem gadiem to darīju tev, kad tev bija grūti. 
Viņa profesionālā manierē ievadīja adatu manā vēnā un es sajutu auksto un dzelošo šķidrumu plūstam pa manu ķermeni, pamazām kļuvu miegains, skatījos viņas maigajās acīs un pie sevis murmināju: “Kā tu tā varēji?”
Iespējams tādēļ, ka viņa saprata ko es saku, viņa teica: “Man tik ļoti žēl!” Viņa mani apskāva un steidzīgi paskaidroja, ka viņas darbs ir rūpēties, lai es nonāktu labākā vietā, kur mani neviens nepamest un nedarītu pāri, kur man nebūtu jācīnās par izdzīvošanu – uz vietu, kas ir pilna mīlestības un gaišuma uz vietu, kas ir pilnīgi savādāka par šo auksto un nežēlīgo pasauli. 
Ar pēdējiem spēkiem es paluncināju asti, lai pateiktu viņai, ka: “Kā tu tā varēji?” nebija domāts viņai, bet gan manam Visdārgajam Saimniekam, es domāju par tevi. Es vienmēr domāšu par tevi un gaidīšu to mirkli, kad mēs atkal satiksimies. 
Es novēlu, lai visi tavā dzīvē būtu tev tik uzticīgi!

 
Komentēt

Posted by uz 22/10/2008 in pārdomas/pārdomām

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s