Oktobris ir pagājis un esmu apmierināta, ka man izdevās katru dienu izveidot vismaz vienu ierakstu. Arī šomēness, cerams, būs tāpat. Vismaz es centīšos.
Drīzumā taps vairāku ierakstu sērija par to, ko un kāpēc es daru ar mazajām dāmām, ko pieskatu. Ideja par to man radās kādas cāļa diskusijas rezultātā, kur kāds vīrietis paziņoju, ka visi tie māmiņu blogi ir bez maz vai bezjēdzīgi, un katrai rakstītājai jādomā katru reizi pirms kaut ko drukā – ko es ar to gribu pateikt un kāds no tā būs labums lasītājam… Nu nez, ja palasu blogu kādu laiku, tad man interesē ieraksti no sērijas “Re, kādas jaunas kurpes nopirku” un “bebim iznāca trešais zobs”. Bet nu arī kādu jēdzīgu ierakstu arī vajag. Tad nu kārtojot kompī bildes atradu dažas nerādītas no maniem aukļu piedzīvojumiem un izdomāju, ka nav jēgas likt plikus klučus vai lēkājošu bērnu 😀 (bērnu sejas gan nelieku – nav mani bērni, tātad ne man izlemt, kur viņu sejas parādās) Tāpēc pie bildēm pielikšu arī aprakstus – ko mēs daram un centīšos arī noformulēt – kāpēc un kāda jēga no tādas burvīgas nodarbes kā kluču krāmēšana 😀
sirds čuksti klusumā 