RSS

viņš starp mums vairs nedzīvo…

03 Feb

Sākšu ar to, ka šī nav taisnošanās. Tikai manas pārdomas.

Kāds komentētājs man pārmeta, ka es, tāpat kā citi blogeri, esmu ielikusi bezpersonisku ziņu par Māartiņa nāvi, lai celtu reitingus un vēl piedevām aicinu nolikt viņam svecīti, kaut pati tā nemaz nedaru. Šis apgalvojums man lika aizdomāties. Priecājies, Saulvedi, par tevi domāju ilgi un dikti!😀

Sākšu ar otro apgalvojuma daļu

„Un smieklīgākais tai visā – aicināt citus darīt to, ko pats nedari…”

Jā, es neaizgāju uz publisko vietu ar savu svecīti. Un? Tanī brīdī es biju gripas tā teikt smagākajā punktā – vai man vajadzēja iet aplipināt citus un vēl pieķert sev plaušu karsoni klāt? Vai tā būtu liekulība, ja es, pati būdama slima un tāpēc nederīgs donors, būtu aicinājusi iet nodot asinis Jēkabpilī ievainotajiempolicistiem? Domāju, ka nē.

Vēl viena liet, ko es sev noformulēju tikai vakar – es nevarēju tanī dienā aiziet nolikt svecīti. Ja es būtu redzējusi to svecīšu jūru, tās viņa bildes, tos raudošo fanu pūļus, tad tas būtu nozīmējis, ka Mārtiņa tik tiešām vairs nav. Tanī brīdī es vēl nebiju līdz galam tam noticējusi.  Aizvakar es biju aizgājusi līdz tai vietai un parunājos ar Mārtiņu. Smagi… joprojām ir smagi…

 

Un te mēs nonākam pie  daļas par bezpersonisko tekstu nāves dienā.

„Blogeri tagad samet pilnus blogus ar neko neizsakošiem, sausiem rakstiem par Martiņu..“

Kāpēc man tapa tipisks copy-paste paziņojums? Kā atbilde man galvā skan Mārtiņa balsī „mmm… Kā tas sāp!… mmmm… kāpēc tā!?….” (Tumsa “Riekstkoka sirds”) Sāp. Dikti. Brīdī, kad uzzināju, nezināju, kam pateikt, ar kuru dalīties sāpē un šokā. Neko loģisku un sakarīgu nespēju pateikt – tik vien kā Kā tas var būt, ka viņa vairs nav?!?!  Tāpēc arī tapa tāds paziņojums – vienkārši, lai padalītos.

 

Šobrīd, Rīgā notiek atvadīšanās. Tad nu es domās atvados no Mārtiņa. Nebiju es nekāda bigā Tumsas un Mārtiņa fane, bet pēdējos nedaudz vairāk kā 10 gadus sanāca šad tad viņu redzēt, būt viņa tuvumā… Par redzētajiem viņa koncertiem un festivāliem, kuros Mārtiņš redzēts gan uz skatuves, gn pēc tam pludmales smiltīs blakus grozoties ar savu neatņemamo pavadoni Pepi, nerunāšu… man vairāk atmiņā Mārtiņš ir palicis kā ikdienas cilvēks… skolotājs manā skolā… kā viņš bieži klīdaa pa manu rajonu ar to amizanto dzelten-melni strīpaino adīto cepurīti… nu to, kas pēc savas formas atgādina apkštasīti uzlipinātu uz pakauša… Mārtiņš Čili picā ēž un kaut ko raksta uz salvetes… Mārtiņš angļu valodas pasniedzējas stāstos, kā “zināmais mākslinieks, vārdu neminēšu, kas strādā skolā un teātrī” kārtojis parādus un lūdzis iespēju uzlabot atzīmes… Jā, es apguvu to pašu profesiju, tajā pašā mācību iestādē kā viņš…

 

Jo vairāk par viņu domāju, jo vairāk sāp…

 

Ar Dievu, Mārtiņ!  Lai tev tur ir viegli un labi!

 

 
4 komentāri

Posted by uz 03/02/2011 in Uncategorized

 

Birkas:

4 responses to “viņš starp mums vairs nedzīvo…

  1. Gravitācija

    03/02/2011 at 14:48

    Ehh…kādu laiku jau sekoju līdzi aktivitātēm Tavos blogos. Ir daudz noderīgu lietu, ko pasmelties, gan kulinārijas prasmes uzlabot, gan kaut ko jaunu darināt no darba brīvajā laikā. Bet nu… ilgi kodu lūpā par šo rakstu, kuru es uzskatu par lieku. Tomēr nolēmu pateikt, jo tāds jau ir komentāru mērķis – izteikt savu viedokli. Pirmkārt, man šķiet, ir lieki mēģināt sevi kaut kā attaisnot komentētājam. Otrkārt, varbūt ka kāda daļa taisnības Saulvedim arī ir. Vai Tu rakstītu šeit rakstu, ja nomirtu kāds kaimiņš, kurš dzīvo otrā ielas galā, kuru Tu ikdienā visas savas dzīves garumā būtu redzējusi ejot pa ielu? Vai Tu rakstītu par to, ka nomiris bezpajumtnieks, kurš katru rītu redzams rakājoties pa atkritumu kasti Tavas mājas priekšā? Es nekādā ziņā šobrīd nepielīdzinu Mārtiņu bezpajumtniekam…Bet ar ko viņš atšķiras no citiem? Ar to, ka bija populārs?Aar to ka kāds var lepoties ar to, ka mācījies vienā skolā ar viņu, vai vērojis viņu no attāluma? Man tā noteikti ir viela pārdomām….

     
    • sauliite85

      03/02/2011 at 19:21

      Pirmkārt, paldies, ka lasi un izsakies.
      Otrkārt, neattaisnojos, kā jau teicu – izklāstu savas pārdomas. Kas tās radīja, tas ir cits stāsts, vai komentārs, vai redzēta bilde, vai dzirdēta dziesma. Ja man rodas pārdomas, ko vēlos uzrakstīt, tad rakstu😉
      Vai es rakstītu, ja būtu nomiris kaimiņš vai bomzis. Ja uzzinot par viņa nāvi, es šādi justos, tad rakstītu.
      Bet, es nekur nerakstīju, ka lepojos ar to, ka viņu vēroju no attāluma. Nē, man vienkārši ir skumji, ka ir zudusi viena no ikdienā redzētām sejām. Un man viņš nav tikai seja TV vai žurnālā, viņš ir arī seja no ikdienas.
      Ar ko viņš atšķiras? Nezinu. Bija labs cilvēks. Laikam.
      Ar prātu nevar izskaidrot to, ko sirds jūt😉

       
  2. Krējums Saldais

    04/02/2011 at 12:45

    Pasaule ir tik dīvaina.🙂 Mārtiņš būtu pats pārsteigts, cik viņam tomēr daudz draugu un tuvu cilvēku bijis, teju visa dzimtene. Dīvaini, dzīvam esot, visi viņu uzskatīja par vientuļnieku. Vai tā tagad tāda kā modes lieta atzīmēt savu pazīšanos ar MF? Pilni draugiem.lv profili ar kopbildēm ar Mārtiņu, pilni blogi ar personīgas pazīšanās apliecinājumiem. Vai tas tikai man liekas dīvaini? Tas kaut kādā mērā ceļ katra atsevišķa indivīda vērtību?
    …hmmmm, un – Mārtiņš ikdiena? Arī dīvaini, zinot, ka viņa ikdiena tomēr pagāja Rīgā.
    Varbūt beigsim vazāt Mārtiņa vārdu un vienkārši ļausim cilvēkam dusēt Dieva mierā? Vai izdarām ko paliekošu viņa piemiņai, neplātoties ar mistisku pazīšanos, bet gan, zinot Mārtiņa mīlestību pret mazākajiem brāļiem, kaut vai dodot kādai patversmei viņa vārdu un atverot fondu bezpajumtes dzīvniekiem. Mārtiņam tas patiktu krietni labāk nekā viņa vārda vazāšana raudulīgās apcerēs ne par ko.

     
    • sauliite85

      04/02/2011 at 16:43

      Ļoti atvainojos, ja esmu kādu aizskārusi.

      Vienkārši rakstu, ko jūtu.

      Dīvaina pasaule – ja klusē par jūtām un domām un nesaki skaļi visu, tad esi liekulis, ja pasaki, tad arī liekulis.

      Ar šo arī beigsim diskutēt par šo tēmu – katram sirdī neielīdīsi😉