Tuvojas Lieldienas un atkal visi domā kā krāsot olas, ko iet tām klāt, vai varbūt mēģināt ķīmiskās krāsas utt. Reiz kādas manas draudzenes mamma paziņoja, ka olas nedrīkst krāsot ar dabas materiāliem, jo tā varot saindēt olas. Labāk ar veikalā nopērkamām sintētiskajām olu krāsām. Aha, kā tad! Redzēju tās viņu “neindīgās” olas, kas bija koši rozā, zaļas, zilas un violetas. Un tās nolobot bija redzams nevis olas baltums, bet gan rozums, zaļums, zilums un violetums. Paldies, palieku pie tradicionālajām vērtībām – sīpolu mizām. Vēl ir dzirdēts mīts, ka brūnās olas nevarot nokrāsot ar mizām, tur vajagot tieši baltās. Muļķības! Kopš veikalos baltās olas kļuva par rādītāju, ka tuvojas Lieldienas, mūsmājās krāso brūnās olas un tās sanāk smukas – gan tumši, tumši sarkanbrūnas, gan raibas, gan iedzelteni rakstainas. Un tas tikai ar sīpolu mizām.
Bet process ir garš:
Mēnesi pirms Lieldienām sākam krāt sīpolu mizas
2 nedēļas pirms Lieldienām sākam medīt veikalos un tirgū mazās olas. Jā, tieši mazās – Lieldienās gribās atkal un atkal “sisties” ar olām, bet tos kvantumus neviens apēst nevar, tāpat arī 12 (mazas) olas izskatās smukāk nekā 10 (lielas). Tāpēc šī ir reize, kad izmēram ir nozīme – meklējam mazas olas, kurām līdz Lieldienām ir jānostāvās, jo svaigas olas nesmuki mizojas.
Lielās piektdienas vakarā tiek izvilkts katls, kurš tiek izmantots 2x gadā – Lieldienās olas krāsojot un rudenī sēnes vārot. Katls, kuram nekaitēs neliela iekrāsošanās no mizu viruma. Katlā ielej ūdeni, to uzvāra, iegāž tajā sīpolu mizas, kārtīgi apmaisa, lai visas izmirkst. Vāku virsū un lai stāv līdz rītam.
Klusajā sestdienā notiek olu krāsošana. Olas izņem no ledusskapja, lai sasilst līdz istabas temperatūrai vai vismaz tuvu tai. No katla izzvejo lielāko daļu mizu vienā bļodiņā, otrā bļodiņā ielej mizu nomērcējumu, kurā ieliek olas. Pa ķērienam noliek pāris salvetes, diegu un šķēres.
Un darbs var sākties!
Slapjai olai sien klāt mizas. Te nu fantāzijai brīvs lidojums – ja blīvāk noklās ar mizām, būs gaišāka ola, sies klāt mizu čupiņas, būs raibāka, vairāk notīs ar diegu pa ‘pliku’ olu, iespējams būs arī diega strīpiņas redzamas…
Aptītās olas liek atpakaļ ūdenī. Dažas olas liek krāsoties neaptītas – tās būs tumšas, tumšas (dažreiz gan tām gadās piespiesties kādai mizai un dabūt neplānotu rakstiņu).
Olas krāmē katlā, lej atpakaļ nolieto nomērcējumu, pieber sauju sāli, lai krāsa labāk pieķerās, un vāra uz mazas uguntiņas no vārīšanās brīža 10 minūtes. VĀRĪŠANĀS LAIKĀ NEDRĪKST RUNĀT, CITĀDI OLAS PLĪSĪS! eh, cik grūti bija to bērnībā ievērot 🙂
Kad olas izvārījušās, tās uzmanīgi ņem ārā bļodiņā, ko liek zem tekoša auksta ūdens un dzesē.
Kad olas padzisušas, ņem salvetes, šķēres un šķīvi un brīnums var sākties. Uzmanīgi griež nost diegus un lipina nost mizas. Plikās olas liek atpakaļ ūdenī.
Nolipinātās raibās olas noslaukām un liekam atpakaļ oriģinālajos iepakojumos, pirms tam katru olu uzmanīgi nosmērējot ar eļļu, lai smuki spīd.
Lieldienu rītā olas jau raibas un var jau sākt “kauties” un ēst. Un obligāti olas jāēd ar sāli, citādi visu gadu būs jāmelo.
PS Bildes ir no kāda iepriekšējā gada. Kas būs sanācis šogad, ziņošu svētdien, mizas jau mirkst.
sirds čuksti klusumā 