Ticiet vai nē, bet vasara, cik nu mums šogad no tās tika, tūlīt jau būs beigusies, septembris jau klauvē pie durvīm un, kaut pie sakariem esmu jau 2 nedēļas, tik tagad saņēmos pirmajam ierakstam. Kaut kā šovasar esmu atradinājusies no rakstīšanas internetā – visu izlasu, visu apskatos, bet pašai rakstīt pirksti slinko.
Tomēr, esmu nolēmusi laboties un vismaz pāris ierakstus nedēļā uztaisīt. Galu galā receptes ir sakrājušās un vēl taps, rokdarbi arī ir tapuši un vēl ir plānoti, un arī šis tas sakāms ir sakrājies. Un domāju, ka būs vēl ko teikt, jo šoruden atgriezīšos studentu aprindās un mainīšu kvalifikāciju. No pedagoga pārtapšu par medmāsiņu.
Šī vasara gan bija tāda paīsa – ātri sākās rudenīgais aukstais laiks ar milzu lietavām, kas 2 minūtēs sētu pārvērta baseinā. Tik slapju vasaru sen nebiju redzējusi. Nesen kādā no n-tajiem krievu humoršova Jūrmala atkārtojumiem dzirdēju joku, ka visu vislabāk zinot tantiņas, kas sēž pie kāpņutelpu durvīm uz soliņiem. Tā, kādā netipiski vēsā aprīlī komiķis garāmejot esot dzirdējis: “Jā… pie Putina tika auksti aprīļi nebija!” Smējos kā kutināta, jo pie Zatlera man vasaras patika labāk (ja nemaldos, tad Liepājas pusē karstās un sausās bija iepriekšējās 4 vasaras) nekā pie Bērziņa (ticiet vai nē, bet karstumu slapjais un aukstais laiks Liepājā sākās apmēram 2 nedēļas pēc prezidenta nomaiņas). Lab, tas tā. Humoram. Par politiku šeit neizteikšos. Šis tomēr ir rokdarbu/kulinārijas un dažādu citu sirdslietu blogs 😉 Un, lai lasītāji neapvainotos par ilgo klusēšanu, šodien palutināšu jūs ar vienu gardu receptīti – ābolu pīrāgu! Nedaudz pacietības un recepte būs klāt 😉
sirds čuksti klusumā 